Dodoties 1836 ceļa kārtējā pārgājienā, kas veda gar Leišmalīti, sastapām Renāru Kauperu. Viņš ir viens no tiem, kura domās dzima ideja par apiešanu apkārt Latvijai un koncertu rīkošanu Latvijas attālākajās vietās. Tagad šī ideja izaugusi par projektu “Izgaismo Latviju”.

Kad pirmo reizi iedomājies, ka būtu jauki nospēlēt 100 vistālākajos novados? No kurienes nākusi šī ideja?

Ideja radās mājās pie Raimonda Tigula. Mēs bijām trijatā – es, Raimonds, Laima Jansone. Apjautām simtgades tuvošanos, un šķita, ka mums kā mūziķiem jādod savs pienesums. Cepām pankūkas, pļāpājām un aizrunājāmies līdz tam, ka Latgalē ir tāda vieta Indras, kur, kā runā, bijuši divi lieli notikumi: viens no tiem, ka reiz tur pabijis Raimonds Pauls. Vārds pa vārdam, un likās: tiešām laba doma – sarīkot koncertus Latvijas robežas vietās. Tā kā tuvojas Latvijas simtgade, runājām, ka arī koncertu skaitam jābūt – 100. Atceros, ka bijām pārņemti ar savu ideju, bet Laima tikmēr atgādināja: „Tie ir 100 koncerti. Jūs saprotat, ko jūs runājat?” Mēs viņai: kā nu ne, ir 3,5 gadi, lai to izdarītu! Teiksim tā: pie šīs idejas tobrīd arī palikām. Tad kādu dienu satiku Žaneti (Žaneti Grendi) un Enriko (Enriko Podnieku), kuri savukārt Liepājā, uz mola esot, nonāca pie savas Latvijas apceļošanas idejas. Šīs divas domas saliekot kopā, radās plāns: ja sestdien un svētdien būtu gājieni, tad svētdienas vakarā varētu būt tāds jauks, akustisks, sirsnīgs koncerts gājējiem un pašiem par prieku.

Dažos no gājieniem esi piedalījies arī pats. Ko tev nozīmē 1836?

Es to redzu kā skaistu dāvanu Latvijas simtgadē. Cilvēki, kas iet ceļu 1836, šajā soļošanas procesā parunā viens ar otru, paklusē. Un šajās sarunās un klusēšanā notiek lielas lietas.
Man ļoti patika, kā reiz sarunā Raimonds Tigulis stāstīja: aizbraucis pie mammas uz Talsiem un viņai jautājis, cik tad īsti zemes viņiem ir, kur visam gals un kur sākums. Mamma atbildējusi, ka esot kādi 12 hektāri, bet galu un sākumu pateikt viņa īsti nezinot. Raimonds toreiz esot nodomājis: nē, saimniekam tomēr sava teritorijā ir jāzina! Tā nu vilcis zābakus un gājis skatīties. Man liekas, ka tā ir skaista ideja, ka arī mums, latviešiem, kā savas zemes saimniekiem, jāapzina sava zeme, to jāapiet: hei, šī ir tā mūsu vietiņa!

Kas tev pašam no šiem gājieniem palicis spilgtā atmiņā?

Noteikti jūra! Gājiena posmi, kuros piedalījos, faktiski arī bija gar jūru. Tas bija ļoti skaisti. Jūra ir tik dažāda, Latvija ir dažāda – tik interesanta! Negaidīju, ka 25 kilometros jūras krasts var būt tik dažāds.
Liels Latvijas un tās pierobežas apceļotājs bija arī Imants Ziedonis. Viņš ceļā satiktajiem ļaudīm vienmēr esot uzdevis divus jautājumus: par ko tu cīnies un ko tu radi. Par ko dzīvē cīnies Tu?
Reizēm ir sajūta, ka es vairāk plūstu un cenšos adekvāti reaģēt uz lietām, kuras es redzu apkārt, kur man ir sajūta, ka vajadzētu pielikt roku. Es to intuitīvi sajūtu, vai, drīzāk, dzirdu kādu iekšēju balsi…

Droši vien dīvaini ir Tev jautāt – ko tu radi?

Atbilde būs tieša – es radu dziesmas, iespējams, sajūtu, emocijas. Ar laiku – arī atmiņas.

Ko tev pašam nozīmē ceļš?
Ceļš ir tik daudz… Ceļš ir process, ceļš ir dzīve. Lieli vīri mums māca, ka jābauda katrs brīdis – šeit un tagad, un tāpat ir arī ceļā – ir tik interesanti, tu nonāc jaunās vietās, satiec jaunus cilvēkus.

Leišmalītes ceļš Latvijas pierobežā ir īpašs ar to, ka to izstaigājis arī Imants Ziedonis. Var teikt, ka šeit vēl joprojām līdz ar 1836 ceļa rašanos jūtama viņa klātbūtne…

Imants gan ar savu daiļradi, gan darbību ārpus tās ir ielicis labu pamatu un vēlēšanos daudziem cilvēkiem sekot šim ceļam, kuru viņš reiz gāja. Viņš ir aktualizējis daudz labu vērtību. Man patīk piedalīties tā visa turpinājumā!

Esi teicis, ka Ziedonis atstājis personīgu iespaidu arī uz tevi pašu.

Man paveicies, ka esmu saticies Imantu ne tikai daiļradē, bet arī dzīvē. Tā nu iznācis, ka ar Imantu esam līdzautori dažām Prāta vētras dziesmām. Rakstot albumu „Četri krasti”, es tik ļoti lasīju Imanta Ziedoņa krājumu „Taureņu uzbrukums”, ka pēc tam, skatoties jau sarakstītus tekstus, konstatēju, ka vārdos iepinušies daži viņa citāti. Toreiz uzmeklēju Imantu un Ausmu un stāstīju, ka tā nu sanācis. Imants bija tik dāsns, ka teica: protams. Viņi toreiz klausījās šīs dziesmas un Ausma teica tā: suņuk, mēs klausījāmies skaistas dziesmas. Tā arī nesapratām, kas tur tavs, kas Imanta – viss ir brīnišķīgi, laidiet pasaulē – lai šīs dziesmas skan.

Grūti pāris vārdos tik spurainu, radošu un daudzšķautņainu personību kā Imants aprakstīt… Jāpiekrīt Jurim Rubenim, kurš teica, ka viņš ir liela dāvana Latvijai!

Vai tev ir kāds īpaši mīļš Ziedoņa citāts?

„Laiki nav svarīgi, svarīgs ir cilvēks!” Šajos laikos, kad tik daudz lietu mainās – pasaule, Latvija un mēs, kas braucam no Latvijas prom, un cilvēki, kas brauc šeit, ir ļoti svarīgs brīdis. Ir dažādas kultūras, sapratne par reliģiju, politiku un dažādām sadzīviskām lietām. Tieši šis, manuprāt, ir tas brīdis, kad ir svarīgi atcerēties, ka laiki nav svarīgi, svarīgs ir cilvēks un nezaudēt cilvēcību un sirsnību vienam pret otru.

Kāds ir Tavs novēlējums 1836 ceļam nākotnē?

Novēlējums ir: lai dzīvo! Lai piepildās arī tas, ko Imants vēlējās, ka reiz ap Latviju ies ceļš, un cilvēki ies un baudīs Latviju, baudīs viens otra sabiedrību. Gribas minēt vēl vienu Imanta citātu: viņš reiz teica, ka jāiet ir tik daudz, jāstaigā tik daudz, ka gudrība caur pēdām sāk nākt iekšā. To arī novēlu!

Pievienojies pasākumam www.izgaismolatviju.lv